english    russian    latvian
  Jaunumi   Par uzņēmumu   Produkcija   Pakalpojumi   Kontakti   Saites        Pasūtīt Lapas karte
 

meklēt
  Par uzņēmumu
uzņēmums 
vadība 
sertifikāti 
finanšu pārskati 
pilsētas karte 
oficiālie logotipi 
vēsture 
darbs 





 

Rūpnīcas Liepājas Metalurgs dzimšanas diena ir 1882. gada 28. septembris. Saskaņā ar vēstures dokumentiem, tieši šajā dienā pēc 1. ģildes tirgoņa Ādolfa Bekera iniciatīvas sāka celt Bekera un Co Pudlingošanas, dzelzsvelmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīcu. 130 gadu laikā uzņēmums nosaukumu mainījis deviņas reizes.
Ādolfs Bekers atbrauca uz Krieviju no Vestfāles, Šalkē (tagad Gelzenkirhena) viņa tēvam piederēja liels metalurģijas kombināts. Pirmo nelielo stiepļu un naglu fabriku Bekers uzbūvēja Vileikā, Vilenskas guberņā, bet drīz vien izlēma ievērojami paplašināt ražošanu un pārvietot to uz ostas pilsētu Libavu — Libavas-Romnas dzelzceļa maģistrāles galapunktu.
Pirmās ražotnes uzsāka darbību 1883. gada februārī, tajās bija nodarbināti 260 cilvēki. Rūpnīca strauji auga: 1891. gadā tika palaista pirmā martena krāsns, 1895. gadā uzņēmuma produkcija saņēma zelta medaļu Ņižņijnovgorodas gadatirgū, 1900. gadā strādājošo skaits bija saniedzis 1300 cilvēkus.
Uzņēmuma pirmajos 17 gados tas bija lielas Vācijas kompānijas neliela filiāle Krievijas impērijas teritorijā. 1899. gadā Pēterburgas Privāta komercbanka samaksāja Bekeram 1,5 miljonus rubļu, un rūpnīca pārgāja Krievijas uzņēmēju īpašumā. 1904. gada novembrī vēl tika nopirkta Liepājas Mašīnbūves rūpnīca Vezums, kurā strādāja 360 darbinieku, un kopš tā laika uzņēmums izvietots Brīvības ielas abās pusēs.
1912. gada vidū rūpnīca kļūst par vienu no lielākajām kombinētajām kompānijām visā impērijā. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara no sešām lielajām ražotnēm Liepājā, Rīgā un Tallinā, tai skaitā divām lielām kara kuģubūvētavām, saglabājušās tikai galvenās rūpnīcas Liepājā.
Jaunajai, neatkarīgajai Latvijas valstij tikko pirms kara uzceltās ražotnes bija viens no nozīmīgākajiem pamatakmeņiem valsts rūpniecības atjaunošanā. Šeit ražoja daudz un dažādas preces tautsaimniecības vajadzībām — naglas, stiepli, vīles, dakšas, lāpstas utt., līdz pat dzelzceļa sliedēm. 1933. gada augustā valdība par 1 miljonu latu izpērk bankrotējušo rūpnīcu, un tas pāriet valsts īpašumā.
Otrā pasaules kara laikā rūpnīca darbību nepārtrauc, bet 1944. gada rudenī tā apstājas bombardēšanas seku dēļ. Pēc kara, izrādās, ka tā nevienam nav vajadzīga, un, tikai pateicoties direktora Pētera Zvaigznes varonīgai rīcībai, sākās rūpnīcas atjaunošana. No 1950. gada reparācijā saņemtajā skārda velmēšanas stāvā sāka ražot jumta skārdu, kas bija liels solis pretī turpmākajai attīstībai, lai gan 1958. gadā iesāktā rekonstrukcija tika apturēta dēļ rupjām aprēķinu kļūdām tās projektā.
1960. gadā tika pieņemts lēmums ievērojami palielināt ražošanas jaudu un specializēties tērauda armatūras ražošanā. Tajā pašā gadā sāk darboties pirmais mehanizētais velmēšanas stāvs. 1965. gada decembrī pirmo tēraudu izkausēja jaunais, eksperimentālais martena cehs — ekoloģiski pats tīrākais valstī, kurš kļuva arī par pēdējo, ko uzcela Padomju Savienībā. 1970. gadā martena cehā sāka darboties pirmā pasaulē tērauda nepārtrauktās liešanas iekārta, kas ražoja sagatves šķirņu tērauda velmēšanai. Pēc gada darbību uzsāka otra tāda pati iekārta. Liepājā lietajām sagatavēm 70. gados bija pati zemākā pašizmaksa valstī. Visu martena ceha 45 gadu pastāvēšanas laikā tas bijis izmēģinājuma poligons eksperimentālajām metalurģiskajām tehnoloģijām visas savienības mērogā.
Līdz 1976. gadam visas trīs martena krāsnis bija modernizētas, un ceha gada ražīgums sasniedza 550 tūkstoši tonnu gadā. Otra velmēšanas stāva celtniecība, kā arī abu modernizācija 1978. gadā deva iespēju tēraudvelmēšanas ražošanas jaudu palielināt līdz 700–800 tūkstošiem tonnu gadā. Šajos gados uzņēmums īsteno iespaidīgas sociālās programmas: uzbūvēta slimnīca, kultūras pils, apmēram pussimts daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas.
80. gados rūpnīca gatavojās pāriešanai uz elektrotēraudkausēšanas tehnoloģiju, tomēr politiskās un sociālās pārmaiņas, kas nostādīja to uz izdzīvošanas robežas, šos plānus krasi mainīja. 90. gados izdevās veiksmīgi pārorientēt produkcijas noietu uz pasaules tērauda tirgu. 1997. gada privatizācija ļāva nopietni pieķerties ražotnes atjaunošanai.
2004. gada augustā tika nolemts sākt tēraudkausēšanas ražotnes modernizāciju. Pirmais posms pabeigts 2006. gadā — par pašu līdzekļiem uzbuvēta jauna augstražīga sagatvju nepārtrauktās liešanas iekārta. Otrajam posmam, kas pilnībā paveikts 2011. gada laikā, — 100 tonnu ietilpības elektroloka tēraudkausēšanas krāsns, kausa krāsns un nepieciešamās infrastruktūras celtniecībai — bija nepieciešams Itālijā paņemt uz desmit gadiem kredītu 86 miljonu eiro apmērā. Pirmais elektrotērauds izkausēts 2011. gada 17. augustā. Sākot ar decembri, tērauda ražošana notiek ar unikālas, jaunākās tehnoloģijas palīdzību — šahtas tipa elektrokrāsnī ar iepriekšēju metāllūžņu uzkarsēšanu. Jau 2012. gada beigās jaunā elektrotēraudkausēšanas ražotne sasniedza projekta jaudu — gandrīz 850 tūkstoši tonnu gadā.